Salgale church / Salgales baznīca

The history of the sculptures of Salgale Church is connected with repeated changes of location, beginning already with their creation. By order of Duke Ferdinand, the construction of the stone church in Salgale was begun in 1706[1]. Five years later, in 1711, the church building was completed, but still without an interior. The church contained an old pulpit, and a simple table served as the altar. From the 1911 report of Pastor H. Grüner, it is possible to learn that in 1722 the sculptor Johann Mertens was paid for a new furnishing[2]. In the church inventory list of 30 August 1723, it is mentioned that a small boat was suspended in the church in memory of the fact that the altar and pulpit had been brought by boat from Ventspils to Salgale via Riga and Jelgava[3]. This testimony reflects the first stage in the relocation of the sculptures, from the master’s workshop to Salgale Church. The subsequent relocation of the sculptures is connected with events after the Second World War. In the archive of the RPM there is a transcript, compiled in 1971, of a testimony given by a person with the surname Kugra[4]. Elita Grosmane has identified Kugra as the woodcarver Krišjānis Kugra.[5] He states that in 1944, when the war ended on the banks of the Lielupe, the church was left in a semi-ruined state, as German trenches are said to have extended past the church. The church interior suffered not from war-related damage, but from the actions of local inhabitants. Kugra describes them as people of a low moral, aesthetic, and ethical level, since at that time the view prevailed that the church was an opium of the people and therefore had to be destroyed with the greatest haste. The inhabitants broke everything, beginning with the altarpiece, cutting out the eyes of its portraits; then they turned to the organ and its pipes, until they reached the sculptures and the remaining woodcarvings. Krišjānis Kugra, while passing by, is said to have seen shepherds carrying an altar sculpture outside and tying a whip to its hand, as if to help herd the cattle. Seeing this, Kugra approached the chairman of the Salgale parish board, J. Lejnieks, with the proposal to dismantle the surviving details and transport them to his own home, where he lived as a “new working peasant”. Taking them to the old farm owners would have been dangerous, since such an action could have led to arrest and deportation. Having received permission from the chairman of the board and the pastor, all the details that had still survived were dismantled, taken home, and placed in an empty room. When changing his place of residence for the first time, Kugra took the rescued works with him. On the next occasion of moving, this was no longer possible, and therefore the sculptures remained in their previous location. Kugra took with him only the sculpture “Moses with the Tablets of the Law”, but later it was stolen and, according to the testimony, “Moses” was punished and burned at the stake.
It should be noted that the sculpture of Moses, together with the Tablets of the Law, is currently held in the collection of the RPM.

Salgales baznīcas skulptūru vēsture saistīta ar vairākkārtēju atrašanās vietas maiņu, jau sākot no to izveides. Pēc hercoga Ferdinanda rīkojuma mūra baznīcas celtniecību Salgalē uzsāka 1706. gadā[1]. Pēc pieciem gadiem 1711. gadā baznīcas ēku pabeidza, bet vēl bez interjera. Baznīcā atradusies veca kancele un par altāri kalpojis vienkāršs galds. No mācītāja H. Grīnera 1911. gada ziņojuma, iespējams uzzināt, ka 1722. gadā tēlniekam Johanam Mertensam veikta samaksa par jaunu iekārtu[2]. Baznīcas inventāra sarakstā no 1723. gada 30. augusta minēts, ka baznīcā piekārta maza laiviņa, par piemiņu tam, ka altāris un kancele atvesti ar laivu no Ventspils uz Salgali caur Rīgu un Jelgavu[3]. Šī liecība atspoguļo pirmo skulptūru pārvietošanas posmu no meistara darbnīcas līdz Salgales baznīcai. Turpmāka skulptūru pārvietošana saistīta ar notikumiem pēc otrā pasaules kara. RPM arhīvā atrodas 1971. gadā sastādīts kādas liecības noraksts, kuru sniegusi kādas personas uzvārdā Kugra liecības[4]. Elita Grosmane ir identificējusi, ka Kugra ir bijis kokgriezējs Krišjānis Kugra.[5] Viņš vēsta, ka 1944. gadā, kad beidzās karš Lielupes krastos, baznīca palikusi pussagrautā stāvoklī, jo gar baznīcu esot stiepušies vācu ierakumi. Baznīcas interjers cieta nevis no kara izraisītiem bojājumiem, bet gan no vietējo iedzīvotāju darbības. Kugra tos raksturo, kā cilvēkus ar zemu morāles, estētisko un ētisko līmeni, jo tolaik valdījis uzskats, ka baznīca ir kā opijs tautai, tādēļ tā ir iznīcināma vislielākajā steigā. Iedzīvotāji salauza visu, sākot no altārgleznas, tās portretiem izgriežot acis, tad ķērās pie ērģelēm un to stabulēm, līdz nonāca līdz skulptūrām un pārējiem kokgriezumiem. Krišjānis Kugra garāmejot esot redzējis, ka gani kādu altāra skulptūru esot iznesuši ārā un tai pie rokas piesējuši pātagu, it kā lai palīdzētu ganīt lopus. To redzot Kugra esot vērsies pie Salgales pagasta valdes priekšnieka J. Lejnieka ar ierosinājumu, demontēt saglabājušās detaļas un pārvest tās uz savām mājām, kur viņš dzīvoja kā “jaunais darba zemnieks”. Vest pie vecsaimniekiem būtu bīstami, jo par tādu darbību draudēja apcietināšana un izvešana. Saņemot valdes priekšsēdētāja un mācītāja atļauju, visas vēl saglabājušās detaļas tika demontētas, aizvestas mājup un novietotas tukšā istabā. Pirmo reizi mainot dzīvesvietu, Kugra izglābtos darbus paņēmis līdzi. Nākamajā pārcelšanās reizē šādas iespējas vairs nav bijis, tādēļ skulptūras palika iepriekšējā atrašanās vietā. Kugra sev līdzi paņēmis vienīgi skulptūru “Mozu ar bauslības galdiņiem”, bet vēlāk tā tikusi nozagta, un, pēc liecībā minētā,  “Mozus” ticis sodīts un sadedzināts uz sārta.
Jāatzīmē, ka Mozus skulptūra ar visu bauslības galdiņu šobrīd atrodas RPM kolekcijā.